Vaquita diena

Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana mazā govs ir gandrīz izmiris.

Zinātnieki lēš, ka sugai šobrīd ir aptuveni 60 īpatņu un tā strauji samazinās. Mēs nezinām atlikušo īpatņu vecuma/dzimuma sastāvu, un jo īpaši mēs nezinām mātīšu skaitu un to reproduktīvo spēju. Ja atlikušajā populācijā ir vairāk tēviņu vai vecāku mātīšu nekā gaidīts (vai cerēts), tad sugas stāvoklis ir vēl sliktāks, nekā norāda kopējais skaits.

Neefektīva zivsaimniecības pārvaldība un uzraudzība.

Legāli un nelegāli izmantotie žaunu tīkli ir iznīcinājuši vakitu populāciju. Zilo garneļu (legāla) un totoabas (tagad nelegāla) zveja ir nodarījusi vislielāko kaitējumu; kopā viņi noteikti ir nogalinājuši simtiem un, iespējams, tūkstošiem vaquita, kopš suga tika zinātniski aprakstīta 1950. gados. 

Ir veikti daži noderīgi mēģinājumi atjaunot sugu, taču šādi pasākumi pastāvīgi nav nodrošinājuši pilnīgu nepieciešamo aizsardzību. Apmēram pirms divām desmitgadēm Meksika sasauca starptautisku vaquita atkopšanas komandu (CIRVA), un, sākot ar savu pirmo ziņojumu, CIRVA ir nelokāmi ieteikusi Meksikas valdībai atbrīvot vaquita dzīvotni no žaunu tīkliem. Neraugoties uz dažādajiem centieniem, likumīga žaunu tīklu zveja joprojām notiek attiecībā uz spuras zivīm (piem., curvina), nelegāla žaunu tīklu zveja ir atjaunojusies attiecībā uz totoaba, un arī pazaudēti vai “spoku” žaunu tīkli var nogalināt vaquita. Neskaidrība par žaunu tīklu nodarītā kaitējuma apmēru izriet no tā, ka Meksikas valdībai nav efektīvas sistēmas vaquita piezvejas uzraudzībai pārkāpuma zvejā. Zinātniekiem nācies secināt vaquita mirstības līmeni no 1990. gadu sākumā veiktā pētījuma un periodiskas anekdotiskas informācijas. 

Meksikas, ASV un Ķīnas neveiksmes/zaudētās iespējas.

Meksikas valdībai un zivsaimniecības nozarei arī nav izdevies ieviest alternatīvas zvejas metodes (piemēram, mazos traļus), neskatoties uz to, ka vajadzība pēc alternatīviem zvejas rīkiem ir bijusi acīmredzama jau vismaz divas desmitgades un alternatīvas ir izmantotas citās valstīs. Šos centienus sagrāva nepareizā gadalaikā veiktās pārbaudes, bloķēja blīvais žaunu tīklu izvietojums pētniecības apgabalos un kopumā tos mazināja Zivsaimniecības ministrijas CONAPESCA neefektivitāte. 

ASV valdība ir sniegusi būtisku zinātnisku atbalstu vaquita populācijas novērtēšanai un ir palīdzējusi uzlabot mazos traļus izmantošanai Kalifornijas līča ziemeļos. Tomēr ASV importē lielāko daļu zilo garneļu, kas nozvejotas vaquita dzīvotnē, un nav spējušas ierobežot zilo garneļu importu, kā noteikts Jūras zīdītāju aizsardzības likumā. Tāpēc arī ASV ir vainojamas vaquita statusa samazināšanās.

Arī Ķīna ir vainīga tās totoabas peldpūšļu tirgus dēļ. Tomēr vaquita atveseļošanos nevar balstīt uz domu, ka Ķīna apturēs šo tirdzniecību. Ķīnai jau sen nav izdevies pierādīt, ka tā spēj kontrolēt apdraudēto sugu tirdzniecību. Lai apturētu nelegālo totoaba tirdzniecību, būs jāuzbrūk tai pie tās avota. 

Vaquita glābšana.

Dažādas jūras zīdītāju sugas ir atguvušās no līdzīga mazā skaita, un mēs esam spējīgi mainīt vaquita samazināšanos. Mūsu priekšā ir jautājums: "Vai mums ir vērtības un drosme īstenot nepieciešamos pasākumus?"

Atbilde paliek neskaidra.

2015. gada aprīlī Meksikas prezidents Njeto ieviesa divu gadu aizliegumu žaunu tīkliem vaquita pašreizējā diapazonā, taču šī aizlieguma termiņš beigsies 2017. gada aprīlī. Ko tad darīs Meksika? Ko darīs ASV? Šķiet, ka galvenās iespējas ir (1) ieviest un ieviest pilnīgu, pastāvīgu aizliegumu zvejot ar žaunu tīkliem visā Vaquita diapazonā un noņemt visus spoku zvejas tīklus, un (2) sagūstīt dažus vaquita, lai saglabātu nebrīvē esošo populāciju, ko var izmantot savvaļas populācijas atjaunošana.

Savā jaunākajā (7.) ziņojumā CIRVA apgalvo, ka pirmkārt un galvenokārt suga ir jāglābj savvaļā. Tā pamatojums ir tāds, ka savvaļas populācija ir būtiska, lai nodrošinātu sugas atjaunošanos un tās dzīvotnes saglabāšanu. Mēs atbalstām šo argumentu, jo lielā mērā tas ir paredzēts, lai piespiestu Meksikas lēmumu pieņēmējus spert drosmīgus soļus, par kuriem ir diskutēts, bet neefektīvi tiek īstenots gadu desmitiem. Meksikas augstāko amatpersonu izlēmība un Meksikas jūras kara flotes pastāvīga izpilde, ko atbalsta Jūras gans, ir galvenais, lai īstenotu šo iespēju. 

Tomēr, ja pagātne ir labākais nākotnes pareģotājs, tad pastāvīgā sugas samazināšanās liecina, ka Meksika savlaicīgi neieviesīs un neuzturēs pilnīgu aizliegumu, lai sugu glābtu. Šādā gadījumā labākā stratēģija šķiet nodrošināt mūsu derības, paņemot nebrīvē kādu vaquita. 

Nebrīvē esošās populācijas saglabāšana.

Nebrīvē esoša populācija ir labāka nekā neviena. Nebrīvē dzīvojošie iedzīvotāji ir pamats cerībai, lai cik ierobežota tā būtu.

Vaquita ņemšana nebrīvē būs nopietns uzdevums, kas prasīs ievērojamu skaitu izaicinājumu un vajadzību pārvarēšanu, tostarp finansējumu; vismaz neliela skaita šo nenotveramo dzīvnieku atrašanās vieta un sagūstīšana; transportēšana un izmitināšana nebrīvē vai nelielā, aizsargātā dabiskā jūras vidē; labākā pieejamā jūras zīdītāju veterinārā un lopkopības personāla iesaistīšana kopā ar nepieciešamajiem krājumiem un aprīkojumu; piekļuve diagnostikas laboratorijām; Pārtikas nodrošināšana nebrīvē turētām personām; uzglabāšanas telpas ar jaudas un saldētavas iespējām; Vaquita un veterinārā/lopkopības personāla drošība; un atbalsts no vietējās teritorijas. Tas būtu “Sveicināta, Marija” mēģinājums — grūts, bet ne neiespējams. Tomēr mūsu priekšā nekad nav bijis jautājums, vai mēs varam glābt vaquita, bet gan tas, vai mēs izvēlēsimies to darīt.